Vakars mūs nemanot ir pārsteidzis
ar bargu vēju ,puteņiem.
Pa logu redzam kā vējiem koki paklanās
un sniegs pa padebešiem klanās
Es biju jau pussnaudā,
kad ienāci tu istabā.
Tavs smaids, kad pasmaidiji tu,
izgaismoja šo telpu tumšo.
Tu izlaidi savu silto plaukstu
caur maniem matiem izspūrušajiem
un es smaidot aizmigu klusi.
''Tu mans enģelis esi",sapnī tev saku,
bet tu tik pasmaidiji klusu un apsedzi mani.
Noglāstiji tad manu vaigu auksto
un izgaisi sapnī manā.
Bet sniegs joprojām pa debesīm ganās,
un varenie koki vējiem vēl klanās.
Un nemanot nakti ar aukstumu baiso,
ir pienācis ,mirdzošs jau, rīts.
