Liegs vējiņš nogāsta manu seju, Kad izeju liedagā pastaigāties. Silts lietus apņem manu ķermeni, Kad apguļos krastmalas maigajās smiltīs.
Spējš vilnis tuvojas krastmalai ,bargs, Bet nejūtu nemaz to es. Un ieelpoju veldzējošo priežu sila gaisu. Tam cauri var sajust pienenes, Kas netālajā pļavā jau zied.
Tad vientuļas kaijas ķērciens, Kas pāršalc nosacīto klusumu šeit, Ir kā modinātājs skaļš no rīta. Liek celties un no sapņa škirties.
