DŪMAKĀ PAZUDUŠAIS
Pa Krievzemi plašo, ko dūmaka tin,
Pa plašajām tundrām un dumbrājiem brien.
Caur Sibīrijas saliem un puteņiem
Uz tukšajām sādžām un kapsētām iet.
Šis gājējs, kas dūmakā tīts
Ar savām pastalām caurajām iet.
To nežēlo laiks un pasaule bargā,
Tam sniegs nodevīgi pēdās dur asi.
Par Latviju, dzimteni savu
Tas cīnījies reiz bija.
Tad kā lielāko zagli un nodevēju
Viņu tie ķēra un mocīja.
Uz Sibīriju, tad projām sūtīja,
Lai aizmirstu viņš dzimteni savu.
Viņu bads gaidīja,sals un puteņi,
Kas arī viņu tur mocīja.'
Līdz viņš salūza spēji un pazuda.
Nu ietinies pelēkā dūmakā
Staigā pa Krievzemes plašumiem.
Un lai arī vaigā tas pelēks un baiss,
Tam dvēselē dzimtenes mīla vēl snauž.
Gatavs par dzimteni galvu vēl nolikt,
Viņš-dūmakā pazudušais.
|
| |
