TĀS IR BEIGAS
Saule, kad aust pār zaļajiem mežiem,
Ko bieza, bieza sniega kārta šorīt sedz,
Es pamostos viens šajā pasaulē aukstā.
Istaba tumša, istaba tukša.
Tik pie sevis es murminu klusi,
"Tu jau zini, ka tās ir beigas".
Un beidzas it viss, to saprotu es,
Kad ledusskapi vaļā veru.
Un tūlīt to ciet es cērtu.
Atkal bez brokastīm jāiztiek man.
Bet beidzas dzīvē it viss, sevi mierinu es.
Tāpat kā limits par sarunām, un vasara siltā,
Tāpat kā kvēldiegs spuldzītē, trauslais.
Beidzas it viss ko mīlam, it viss.
Vēl nesen mēs abi modāmies kopā,
Un kopā mēs sapņojām dienās , kad lija.
Mēs kopā izmirkām un kopā mēs žuvām,
Abi kopā mēs saulītē gulējām laiski.
Taču dzīvē viss beidzas, it viss,
Arī tinte drīz beigsies manai pildspalvai vecai,
Un būs tā pagaldē jānomet dusmās.
Kalendāram, atkal, es noplēšu kārtējo lapu,
Drīz arī tas būs jāizmet laukā.
Un tikai tāpēc, ka beidzies būs tas.
Un beigsies arī šis, kārtējais , gads.
Nāks jaunais.
Būs jādzīvo tālāk.
Ar visu , kas beidzies.
|
