Kad lietus līst....
 M azā meitenīte nobijusies ieskrēja istabā. Lietus viņu patiešām bija ļoti nobiedējis. viņas lelle, ar kuru viņa laukā bija rotaļājusies,bija palikusi ārā. Lietū. Meitenīte vēlējās tai skriet pakaļ, taču pērkona dārds viņas nodomu apturēja. Meitenīte ātri iemuka savā istabā un palīda zem segas.Lietus tikmēr pieņēmās spēkā. Lielās udens piles draudīgi klauvēja pie loga. It kā vēlēdamās kautko pateikt. Vai tikt iekšā. Ja nebūtu negantā pērkona, meitene noteikti noraudzītos lietus lāšu rotaļas.Vispār jau viņai nebija bail no lietus, taču savienojumā ar pērkonu un vēju, kas nesaudzīgi plosīja kokus un lika tiem pazemīgi klanīties,bija radies negaiss...Tas viņu biedēja.
Istabā bija tumšs. Pa vienīgo logu nu vairs neiespīdēja spožie saules stari. Mazā Ilzīte sēdēja mammai klēpī un bailīgi raudzījās ārā pa logu. Pasaule likās tik drūma un nežēlīga.Lai arī nežēlība valdīja aiz loga, tā atstāja "pēdas" meitenītes sejā.Viņa drebēja it kā pati atrastos laukā. Un negantais vējš raustītu viņu, un purinātu viņas drēbes. It kā viņai būtu auksti. Viņas mazās rociņas bija apķērušās mammītei ap kaklu....
Lielās lietus lāses nebeidz krist no debesīm. Vējš tikai pieņēmās spēkā. Ūdens straumītes, kas tekot no kalna bija izveidojušas mazas upītes, rāva sev līdzi visu , ko varēja izkustināt.Vecās lapas, mavus akmentiņus, bezpalīdzīgus kukainīšus....Tās pārvietoja neiedomājamu daudzumu smilšu...Tāpat kā to lielās māsas upes palu laikā pavasaros....
Lupatu lelle Anna, cerēja ka viņu tomēr neatstās vienu lietū...Taču velti. Lietus pieņēmas spēkā . Anna jau bija izmirkusi slapja. Viņa vairs necerēja kādreiz sajust siltumu, sēdēt siltā istabā, ļauties savas draudzenes rokam, necerēja būt kādam vajadzīga. Lietus piles spēji sitās viņai sejā.Tās viņai traucēja elpot. Viņa visžēlīgi noraudzījās
debesīs. Viņa tāpat kā debesis raudāja.... |
| |
