PIANISTS
Visu pamestā viesnīcā dzīvo,
Caurvējš kur vientuļas ballītes rīko.
Ziemā, kur lāstekas iekšā kur krīt,
Lai pavasarī peļķēs pārvērstos.
Par visu to , kas notiekas,
Un savu dzīvi sagrauto.
Par sauli, vēju, pērkoņtēvu
Spēj notīs pateikt pianists.
Tam vējā izplūkātie mati acis sedz,
No spēlēšanas, "nodilušie" pirksti sāp.
Bet acīs tam spoža dzirkstele mirdz
Un kaut kur sirdī mīla guni kur aizvien.
Viņš savu mīlu aizmirst neiespēj,
Par viņu naktīs neiemieg.
Un, kad ziemā logos puķes zied,
Viņš tām par savu mīlu dziesmu dzied. |
| |
