Esmu parasts čalis no laukiem.Mācījos parastā lauku skoliņā, kura nu vairs nemaz neeksistē vairs. Maziņš būdams vēlējos par celtnieku kļūt vai arī par autobusa šoferi.dzeja tiešām nesaistīja.
Vidējo izglītību ieguvu Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā(PALDIES!!!)...Tur arī tapa mani pirmie dzejoļi.Un arī tā interesanti sanāca ar to sākumu. Literatūras stundā bija jāraksta radošais darbs un lai nebūtu daudz jāraksta, es paprasīju skolotājai, vai drīkst arī dzejā rakstīt. Tā nu es ātri uzraksīju savu darbu(dzejolis ĻAUJIET MAN), un atlikušo laiku zīmēju visādus "ķinķēziņus" savā literatūras kladē.Nezinu kā būtu bijis ja skolotājai nebūtu paticis,bet viņai patika(9balles)...un es sev par prieku sāku rakstīt dažādus pantiņus.Lielākā daļa no tiem bija tā saucamajā postmodernisma stilā, kas man tolaik šķita sirdij tuvāks un saprotamāks(bij vieglāk kautko uzrakstīt).
Diemžēl no vidusskolas laikiem nav saglabājies neviens no šiem darbiem postmodernisma stilā...un vienīgais, kas ir "izdzīvojis" ir liktenīgais dzejolis "ĻAUJIET MAN".
Tad pāris gadus , pēc vidusskolas ,dzīvojot un strādājot Rīgā...dzejai netika atvēlēta vieta manā dzīvē.var arī teikt ka man nebija savas mūzas.Kautgan divas 4rindes tapa par godu divaam dažādām jaukām sievietēm , kas bija ienākuša manā dzīvē. Bet tā klusuma periods 3gadu ilgumā.
Klusuma periods ilga līdz 2009.gada vasarai , kad sapratu ka esmu iemīlējies. Un tad protams sirds gavilēja..un tapa daži jauki dzejolīši.Taču kā izrādijās arī tas vēl nebija īstais grūdiens manā radošajā dzīvē.
Īstais grūdiens nāca negaidīti, bet likumsakarīgi.Škiršannās no draudzenes manī atraisīja tādus kā vārtus,kas aiz sevis turēju dusmas, neizpratni,prieku,skumjas, vienvārdu sakot dažādu sajūtu buķeti, bez kuras manuprāt labam dzejniekam neiztikt. Sākumā protams dzeja bija skumja un tāda smaga -"emo" stilā...laī gan tieši tādu dzeju es uzskatu par savu trumpi mākslas pasaulē. Ar laiku pielāgojos, guvu jaunas emocijas , piespiedu savu "lirisko es" domāt dažādi, norobežoties no melnās pasaules..domāt arī gaišāk.
Uzskatu ka man patīk nedaudz ekspermentēt dzejā. patīk spontanitāte.Vienmēr pierakstu nosaukumus dzejoļiem ,kuru skices sāk jaukties pa galvu, kaut vai ieraugot kādu attēlu(dzejolis RUDMATAINĀ MEITENE) ...
Ceru , ka jums patiks tas , ko jūtu un rakstot izlieku uz papīra.
Sākums visam nu jau pasen, 2010ajā , kad pirmo reizi radās doma kko paveikt mūzikas jomā. Strādājot gaterī kopā ar kolēģi radās dziesmas "es dzeru", " 3meitenītes"- pardijversijas par citām tautā zināmām dziesmām.
Pēc tam, rakstot dzeju, radās vēlme izveidot savas versijas jau zināmām un mazāk zināmām melodijām. Pirmā bija '' Sapnis'' ,kas tapa klausoties Linkin Park dziesmu In the end. Līdzīgā viedā tapa arī dziesma ''Tevi mīlu es''- Tinie Tempah ''Written in the stars'' un vēl labi daži gabali. Pilnīgi amatierisks pasākums zem nosaukuma Rishardovich. Sākās arī sadarbība ar Tyubix(Jānis Turkins)-2as dziesmas no kurām labākā bija ''Viņas skatiens''
Sadarbība ar Tyubix turpinājās arī pēc steidžneima maiņas uz RLoud, neviena kopīga dziema gan netika ierakstīta( plānotas gan bija, taču neviena arī gaismu(klausītājus) nesasniedza), taču visas dziesmas tika ierakstītas pie viņa mājās izveidotajā,improvizētajā studijā.
Trešais posms manā mūziķa karjerā(baigi skan), sākās ar steidžneima maiņu uz zvEErs ( mana vidusskolas iesauka) un dziesmu ''Vēstule miesniekam'' ,kas bija atbilde Miesniekam (tagad zināms kā Burkāns) uz viņa dziesmu par zvēriem. Tapa vēl pāris labas dziesmas. Bija arī sadarbība ar Dj Ingarz, tapa daži remiksi manām dziesmām. Tad sekoja gada pauze un nu zvEErs ir atpakaļ ar dziesmu ''Spēle'' un kopdarbu ar Burkāns -dziesma ''Tu esi''.
