Tava balss klausulē tik sveša liekas,
bet tavs neaizmirstamais smaids
vēl atmiņā palicis man.
Tu prasi man par ziemu,
vai man nav auksti, kā sasildos.
es saku ,ka sirdī tik auksti man.
Bet ziema tik jauka un balta,
lauki, kā fotogrāfijā,mirdz, jaukā.
Ir leduspuķes logā no rīta
un saulstari tās kausējot
cītīgi laužas pie manis.
Un pāri kalniem skrejošais vējš,
kas izmētā sniegu...
Es gribētu , būt tas sniedziņš,
tu pārtrauci mani,
ko aizķer šis vējš,
pacelties pāri šai pasaulei plašai,
lidot kā sniegpārsliņa, maza un balta
it visur kur vējš mani nesīs.
Tas nežēlojot un nesaudzējot mani
caur ciešanām pie mīlestības radina.
